Valoda kino. Viesos Jānis Streičs

Vardu leia. Rai diums per vardiem un valodu. Bet netikai. Vardu lei katoru otrdienu, 9 metos radionāba programā, ka arī populārakajas, rai dierāks du platformās. Opdien klausītāji un jo īpaši kīno, mīnu vatāju un cienītāji. Arīums ko pa jās mesas, darāpā, un šodien rādzais im par unād per velkātu neaptverumu, bet nīvote interesantu nā izraojos temu, par valodu un kino. Par kino un valodu varam runātā patkāpā teātrum valodu, vatēkt kino un valodā, un, da k to sa prast visu selementus ko radzaman dzirdnem kino, attā uz kāņas vārdus, dažādas nevarbāls, jeb nevar desku selementus un daudzko citu. Un vartēkt valodā kino, kas vēdotika imāzu dāļu, no tā ko radzaman dzirdnem filmās. Švūrēs rēdīm vārdalēj pirma jādaljā pāstāstīšu par valodum vārdiem filmās, laismotārī nedāts pētīju, si kopār kolejādījā notā pērtī, un šā pētījiem, secinājiem, rījīs pārstāstīšu, otrjādaljā kopār anetī uzolu, un laurupāl laiancā uni, būs un ciemos, pēja istila, atviešu kino režisora. Jā, nis treća, vieni mājās paliepī, lietuvā, un istāv jāsim net tikai pārvalodu kino, bet arī pār kino valodu. Bet rešajādaljā analizēsim kād valodas kļūdu, vārdu pa šreiz, ko dažēs darīna neparezi. Kino biešu salīdzīnar valodu, jo tuot apatkā valodu vedu satorsom forma. Kino tapatkā valodā var pārītno panorām, su stūplānu, kā mēs valodā pārīmno trešās personu, spirmu, veikā no atstāstīv mēs texmēs uzīsteni mēs texmē. Un ticēt vē ne, runāri par kino gramotikku, ko vēdu montāžas rakursi, tuuplāni, ainas, misantstēnes un dautska citu. Kino valodu nautikā valodā, dar attālu, ritma, un klūsuma valodā. Bek pati valodā un vārdu, filmārd tikāju viens, no daudzējiem mis texmēs liīdzē kliem. Piemāram savu laikopār, ko laidjāno tapēr, tu izmēr jā vārdu un klūsuma, jeb bez vārdis ko elementu, atbils miedīvās Latvijāšu filmas, nājolās pakalnieņus kórpe, vīn dāvīs, sa imāņa pala mēsanetārīā. Izradījas, ko tikai aptuveni piekta, daļanu, abu filmaskāņi celiniem, bija vārdi. Tiesa gansi jās filmas domine lēna, kino estetika, kur ir māzāk dialogu, teču šī atiecībama, zmēr parāda cik māz vārdu vajag, no i tapto filma. Labā kino valodā, ne teks tāstītā, tā teakīs rādiītā, tā patkā teatri. Kino nedzēr desem tādu svardu, izlasīt romānos un stāstuvas, tur vārdibus, rītmiskā sadorsmistār, cilvēkiem vai tēliem. Pāmēģinēt izlasīt kādu grāmat, un pēc tam noskatīties filmu, pēc korstā uzņemtā, un jūs sapratīsiet valuodas nūsīmion funkcijas, kino. Kā traf filma valuodas, kā neis citādi? Tono teks izvēlātā stīlisti, kā tema, un dāltskastīt, bet ir dāžādi paniēmieni, kā valuoda, un šeities ruunāja tikai per valuodu, kino tekies esāstītā. Mes kopārko leidienu tapērti atklājām 3 sveidus. Tiem gandīr sāriežķīti nūsākumim, bet princi pir mien kārši. Pirmājson mums ir esāstājas valuodas esāstīsienas vēc ir synchronizātīja. Mes ruunu dzirdām un ruunātāju redzam vienlāikus. Otrs vēc ir anticipātīja. Vi spirms ekrāna parādās atlts piemāram radzam skanja savotu, un tikai pēc tam sako es kāņa. Tās rādas kā teitājā gajīdās un usvar pašanotikum nūsīmi. Un trešājas paniēmieni ir retardātīja. Jotiek izmantovēc tas, mes vispiem dzirdām skanju, bet tikai pēc tam radzam tas savotu. Šī paniēmiena izmantošan rādas priedzi, nezieniu vē pārsteigumu, jos katītās vispiem sustvēr informācija ar dzirdi un tikai tad radzi. Lūkcik vienkārši, bet citi dažādījad ar bija ļuvalodu var izmantovat kino. Rūnājot par kino līdzās valodējanc citiem skaniskājiem, elementiem rūnā arī par klūsumu. Tās ir pikt pat nozīmi, kā valoda, klūsum strādā kino arītmu un varbūt daudzīd ar bija kāks prvārtījiem. Klūsumam tāpat kā skanjāj varbūt gan stāstvoša gan stilistis ka nozīmi. Tās paužiemācijis atiecijbas un varbūt spēcijis sazīni sveic. Mes ar jāno tāpērtīrādzi jām vairakus klūsumu vēidos. Pirmomēs no zaucampār komunikātīvojieb istēks mingo klūsumu. Tās ir klūsums kā nozīmi, kā tīā logo daļa, kā svarīstēkt vairaknā kā vārdī, piemāram pārsteigumu, bājelis, vienāl dzību, demonstratīvu necijeni spēcijīgo emocionāl stāvo, uotru klūsums mes nozācampār akustis kūs klūsums. Tās ir klūsums kā pretstāts trokstņiem un arī valodāj. To viedu viedes skanjus piemāram vieniu šālkoņa, beiš, sienāžušuši, sienāšana un cits. Un tās rāda vietas īpašo gaisotni. Lūk žādivalod parādas kino. Rikmis kā mietar bija par klūsums. Proto ir lauzīt stūkstosiem prātu, rizdot simtem pētījumu, un to jau projām pētā daudzīs cilu domātālņu kino kriticu. Un meklējiem turpinās. Bet nejedzinās mies tā jauz. Un leicikied ar bija ks ir klūsums arī neklūsies, bet ieklausīs mies cesma, bet sārā nār kino rizzor, un vienkārši brīnešķīgumu godu cilvēku, jāne strēču. Kurš par šo visu zina un projām pāstāstīd daudz vairāk un zināk. Viesos viesis. Sarunas par valodu. Šovienas antsīmo stviet, kino rizzisārāk sniekad galbniekā, Latvijas zināt, mākad jā vīs godālūtse, kri glasno atājā, daizs jau godāl pilsuvēnjā, jāne strēču. Pāvijā pīg lietu vā. Lab bēn. Lab bēn. Belk pēs senju atājā, tēm žātāk atsīd laikšē. Belk pēs senju atājā, jāne strēču. Pirmās jā otājums komes kribāt uz dūt kino rizzisārāk, kas ir kino valodu. Mums rādīv s ir par valodu. Tad mies prikājā, pējā, tā, vēm svaram, tā, tēt kā, tā, tā, sīd vādīv s ir dāpāk kā kā kā, tūrīk, kladie, tūbūt divanus domā. Tīnojā parādīv jās kalilais mēmais, vārc, nācā, pei tā umu, tūrīk, vatām sāvā zīmiu valodu no echrāna. Dāsno zītdējis tokā, gādīmajām mizžoņiem parādā filmu, kā, tīni kā neši pras. Tāj tā, tā, dīja pirdzis kultūra, kri mācās, jā, no, māzām dienām, caak sāpras, tūrīk, un pietām dāudz labā, nekā pieoguši. Atsrvas, bīk, kād mūlk filmenie, un es ne savrād, kāst un notiek, kādīs uz nāk un, elīt, vēt ar šūpili, kādīs nevīr, su, bet, tā, kā, un, un mēt mēt mēs māzabīv, kodznozīmi, kāst un, kād un esa pro, nāk cies, tā jās, un labāt, nekā iz, to ustvaru. Notesītā vīdor jās, pāmazām, kād planu, maīņa, tu vāp lānā, kopīa, plānā, vēk, ameri statiskā vajkustās, tā zvīs notiek evalūcis, vām pirmajis, abīk, kustīga bildīni. Tās bībrinums, nesikīl gradīs to brinum. Ungas, lās abīzīj, nārāts, jēs kena pir, stāvā. Aīciks mē, klī. Visis mējās. Pairak nekas nā. Vēl nā, košu gadīmstu dažnīk, aš lūteni ap laistu dažu, kāc uzmīn, usta, aš lūteni, sūtos nāv, miši meklē, meklē, kas pājīnu, tas nānīv kāju, un tā nežuotu aidīvī. Un tā, notiek, darģadin, notiek, pēlīcis, ir jatām tāvā. Tadīv sātā līlāks, ir asīžatā aidot, bet viena lietē, kā gaugumā cilāk, rādīt. Sākums jau bietači, stātīs, tā kā teātri, kā fotografie, kā mēr nekos tās neko, piepeš filmēšnās bridī, kā mēr nosbīdēs anis, izradās, teb bridēre filmē, tebne kā mēr var kustēties. Tārkums, bet sāt kājumā. Valjāds, trijīdz bie tu plāni, kad par adijās. Grīfīc, kā gļom, kino reštos, bīnškum par leicināts, cīve, tašmēs prīgājus mē varam redzēt, seju, kā pēc uz ekranā filmē, nekos nesanāk. Mūsīs nesanāk, mūsīs, apstīt vien mūlītīvas nekādē, nevar prīgājus mēr. Piepeši, bīnš sēt, rešturāna, puzdienu lielīgiš aktrišse ir ar mūgoru pretlūvago, ka ša galdāvs, o viņš labi rāds, viņš sēju, atstruvā gaisnu galdāvta, uz viņš sēju, tā, da dvaizīgāt strotēji izradās varam. Trijīdz arī bie par tovē tu plāna varam arvēr. Taš neetis, ka šausvas, mūsīs, nukrijas tos gālvas uz ekranā būs. No es aprūtas cilvāk ziniet, kad desbēmībā redzēju hitl ir agālavu uz patmarkām, tad marikas ka mūgoru jāst gālava. Matastik nešoni, izlikās, ja, ja, piradalājik, bet bēname bītā dos, ka mūgoru jāst gālava, kā kā tiem visien, kāsts ir toki inotājis arī tāds, par jau, štas bītās būs šausavīg mūgoru jāst gālavu uz ekranā. Zadās jēt labīt cilvāk saprot, kad tu sālāk jēk kustēs, tālāk gās, pēc tam parādās, sākā, kā var jau. No lielāk jau sīžit vīdās, iznās vēs parādār bija notik, tniepaisā laikāt, citrījā kārdīt, laikat, un tālpsu ir notībēt, ir kārdītā, ir želus tībās kino. No tā vīdrašītād, pamas pamasā, kino valu, da jā, kā parādies skāņa, ar kādījā rūnā, turāri īpatni mūsu pašrūnā, meturis sāvasi īpatni ir turis pājs kādēt tekstīn dialogī, sēvškos dialogīm, tērāčšīri, gāsīt viņa tē atri, un kino dialogī. Niu tāšīt, teatra dialogīdār filmēja, tēmēja. Tā, kā pēc? Tā, pēc, kā dāv citinformāci ir, kā suzēzliek sāprasīv, jārītini ir sātu kā līdz dalībnieks un līdz autorsīs kātītās nemitīgi. Vis dāvtsku uzstvēr sāprot bez dāvdziem piekim vardiem, bet tā, jā, bet tā, to es noslēst, tā, nīdīdēt, jā, tie viņa diekšā, to nēsīs, sēt, a košķi rās televīzi izpīlmēno, teatis televīzi izpīlmēno, kķelikram pilmē. Teatvītu redzitās, sējudin redz viena plādānis, televīzi izpīlmētu pietu vāk, bet tā, nīdīdēt, kķelikram pilnī, gēviņa iekšā, tā, nīdīdē vīs tā, saur, tā, sītītītā pāšsaju, tā, ka, nu, piemēram indelsinārījas, paņemu, lašīt, ularzu visu kastur notiek, pirmēja celien, var sēlājīnā, ko ar unā, pilmētās, ietu divos teikumos, viskas rājimi izvārši tik daudz, tas būt lieku garlēs, bet tam redzitā laikumājā sārišīs auditorīs prasīmas, teatvījā var no, teā gariem onu vāgī, kādra izbīja. Ja, laiši, vās, no, no, nepieniem, to celāk, ko arā ka peicī apras. Iukārdu, pieku klausijās aktier, dabi aktier mašta, kā viņštā pastniedz, ar unas mašta, pijadīk, var vīs vienes premiers, tik kā viņšā izrādē, un viņu sagaidie klausijās, kā viņštā monologu, tur viņos var kā premiers uznāks kātris, uznāsien sviennos varā, monologus iz justīvum, pankcila, var būtas neseskā neigu skontekstātā, betā daktiervienes pēli, betētā, tu tādu, prāk to noverdēt, tu tā krališs, pās atpītā laikas, sād meklēt, tu dzīvis patīsībairā, nes mašta, sāk vai rā, jātimīt, nēkame tā maksas patīs, vede, maksa baudī. Tako, es nemačta baudīdmetu, kad zīnes zīni iegu otsā. Kāda, tē lāk, es pabazā. Jo varuņa varīj. Kas kā demokrati sestu? Palei, mācēs vīdījali varuņi, arī stokrati. Ia par, var, var, var, var, var, var, var, var, var, var, var. Nu, par, var, var, var, var, var, var, var, var, var, var. Vīs dātā, tā, tā, tā, tā, tā, pradās mazājuši, cilvēks, sājuši, pstinoši vienē. Un tik jau dekredē, štā, ka tī bāndītī, kilneri, proštīt tūts, tā tā lāk varuņa. Vīl mazā. Tā, tā, tīvēs ir, kā, tā, sē, tā. Pojā, bet tās nā labus, vienās, neviņa, mēr ir labus, vienās. Vienā, bet ir vienās. Vienā, pēs, kad es ar kāda, priēks, kā tamies, nesvājāk, sējēs, pēs, kad o, skruštēvo, kurane mūt, labau, vietā vietā, nesvēste. Viet presentiekstēvoj samsītsi, divenis saljadīb prinsības, montvarjums, tradīcīs, kodās liepiju, ka šauša liepis. Vien sīm sēkvē, laikam, kad es domā pasāvo to mēr, to labu, par slēts, ka vau kā uz tāvo, labu, nevi stuva, bet par slēts, šo labu, kāstanīr, mūtās notē, kā vienās, sējāk, sējāk. Tēb, kā, sākas domā ka klausītājām, jo tīm interesanti, kā, sākas jūsukino, mēs sākas nu teks ta, mēnu aīnās vēnu kād kādipācijīvojum vēnu, es mēs vēnu kā, sākas, kino, kā, sākas jūsukino, bet sākas, tiesvēm, ne teks, teko rūs sīravēt izlasāt. Prujai, rūt patiek, nesvēnu. Kā, polu reizi? Rūt patiek. Mērumu nīmu zītā, nāk frāsāj zīnka ir mārs vīrsa darstās, tā pamata. Kais darijā, kā jūsliek stā? Nūt turicīt turīt ļoti perso unīg leta, tād jā nā palīli tbēr zīņu, padātiek, sējāk, bet vieni, mēnu patiek, sīb vieni bēs gadu mīlis, tīb, un, kad izlasī, kad es materiali tīrši vieni arā ir audzīs sākās aso. Tā vēs ir pirmās? Nē, notiekums, notiek, snotīnos notiekums. Kā snotījā, gan es kās šīt notiek, neotiek, es kās ir laiskustīnā. Piemērumu. Ćūlāk varmu. Kliidzei. Kliidzei, cūlāk varmu. Es rakstīs scenāriju. Daudzēri filmai, padādu, odumā un zīntu. Es kliidzei stāst motivie. Bios ir na centralā televīzi, veel nebija vada lišies. Sākās jā un laikim. Es bija labi ir atzēcumiem piekri, te, kad varētnes ir sāk rakstīt. Un tāds saniņa un kliidzei vēstu liadrēs, uz karuogu. Adrēs raksnikam un kino reišs un jānim strēšan. Es kās sāk, auks pēdēs rakstītam. Minģi bijzlasīs karoga. Man tādu garstārs, ka dvas ir zbi garst garstsā ulaīnes. Joturī, par nebērnīmu. Latgalin štēs, kad čedisnad laika, kaut kautīk labi par, Latgalinās atlasīs. Unā un esadzinos, ka gri bēt vēst viņam. Stāst viņam. Nisāsur, nankautis, savngrāmatā, te, unikās nebizbās. Kapirmoņam lasit ķilagabērno. Votāds van varvons, derētu, tājus seriāla, pēc sīrās bītājus, esi pēc viņam, esiēt Latvijas, dotat atgoi, putnudīs, mēt vairāk stāst. Tvāst stāst, tas apinot vienā. Un manta atspūjikad derēt, tad īmenei, tād skā bonyuks. Lāsu, lāsu, lāsu, lāsu. Nu derēt, tād z bonyuks iries esi tāni. Lā, kaisiet, jū, aiziet, jū, tad, deres, mada vēt patēt, kais izlasi, aino, ja krūstā, es tādra unārši, es no metrās, sejūras. Es kā tīcīgais es ir uz visu vīlumu, visu visat, mā vā. Pē aino, mēr krūstnīt sā vissu. Kas te, vīlmas jāgā, malo zvarāk kotu patēk sātu, nevisat tās neko, un šeķī, no ideās, sīvēc, sīvēc, sīvēc, sīvēc, sīvēc, sīvēc, piedaša, nīdēt neko, testas. Tēs tā, aizkustam, tāpēc, tādēs ir un, tād aru dvišan tu. Kodrauk s redis šnepstēt saīgna mūžību mekliem, tā tu ovinnes. Lekatra jātra, či saiknē mūžību. Aci vizatēt pašā limu zīnāt, tās ir neobis varīstāstījā, kā var patēk kātu satsrītā melodī. Tā, tā, tā, tā, tā, arī šeitē, zinā, pienimo, at maskava, vīlumu uzbru, kā tā, aina, bēries, kā no tek, kā no nepiedienīgi, kā tās deres, kā tu mācīlāks aizkājs, kā tā pārāk dzīvitās ir pētā cēlās viena sredaktoras. Mētēt sa, milijē šīfilu, nē jāstas nās sādzījšīt ilb, jās, kā tās no, filazofis, olīm pavitsvotnēm. Šīfilu, jo vens kā kur dzīves jāgā, dzīves jāgā, kā bārni, apkabāsau sādzākus. Nēdu adīvis, kā no tek rotrādi, kā vēcāk apkabāsau sādz bārnius, un pēmums, tās jau sādz notīg, un tās bija apkānis tās karālājikā, pato klusēja, un visi saprata apkusā, un izgaitās, ir dzīves kā pēc, kā pēc tā fīlumā dzīvo, ir tās kā kās, kā saprata sredaktoras, šē fīlumā limo zīnā. Mēt kā tās kā sādz kustāri, māri? Mētā, nās pējā vēšan, bet tā dzīvo, šā, mēršī, un oktīs korgenītni ir ežsram jāizīv, tā pāšām, caur sēvi pietām nevīs. Viendīļu, misam, et kā tā raks tura, sāvādā kā visu uzvastos, to es arši psycho, fīlisko darbīmu, tējē nevas, ala psycho, fīlisko darbīma. Un es rādu priakšā izēbēt es nādkā spēlēt. Es rādu duomu gaitu, grīvās gaitu, par spīlēti, lūtī par spīlēti, olga dredgetani, nākur, tā izkāja droši nās patu, sāvēt, kas izrādās, nasu nēsiklopēd jēvijat, kā dīvāl, oko parējā, acīs kai, nuokri, tu mērākā, tā sāvād zētis, olga es to visrādi, olga šāvās pēs. Tā štā štā štāki jād, es nebūs jē parēcīzīzīzīzīr, jē parējīzieni, kas no patrakub. Par spīlēti žanr, bet i būt lebu parīz apsīchovīzis kā darvi. Visdēt, arī, visdēt es tik par spīlēti rādīs piekšā. Tā izvēt ozīmēmeti, kē, un tā viņi piepilu, daru pamazām, pamazām, liek klātā tā, lai. Nu daudz vēl sākka, sākka tākām, vai, atljā vīmprorizēt. Vīmprorizēt prātā, dīvi aktiem, nā maužātīkai, dīvi. Viencēr ilderz donkerz, visdēt, kas bija nēmā piekšā, ca, gan viņa teksts, gan kas tas bija, daudz noljerdēdu ats. Unu, atstēt spārniegs, kas ir lūbīņš, viņš pārēdē, kas filmas lūbīņām tik pasē, kūņš gādēr, būs tas augstēkstus atsēri. Tā mī, liekten dzīvnās, kūņš pām bija. Tiedīd aktiem ir, tā, dā mēbīš. Tā, jau jau jau noder, jadēr. Tiedīd sāku vai visu bija, tēš prot zīmetan, zīmēkā būs tas mīzan scen. Sā zīmēj mājās, sus papīra, kā izvieto, što kū Žāizēt sabad izmē. Tā, es liekestu, un zītā, kontā, bija Žāiziet, kas pat nizinu, kodāri. Jau visu, un desa, gatās, laikri izdomās, tas dzīves. Bet, kos vodienā, kū, nevienā zinu, un kas aiznā, kos laukuma visi sagādās, un dā nātām. Lietes kas ir un celvāks, ka vākās ar viņa turnotiek. Un sā domota, aktrvāt vāk kri, vās ar viņa un sākās. Vainīgi parāk litrāvi, parējziet tekstīn, ko daqterim, reistur tā līgte, teāt vītā seldērāt, filmātā snedēr. Jau filmākār, šī rīlītāt pakvarunā, kā tu jēkšā, sklūtskās veštirmenci, šī izradi jētā valodā, tīgīrā, kas teātā, akad imis kā bijdē, kā tu sēdī, kā tu tā. Sādda priekškār, seldītār, seldītār, lūs terskāt nozis, ka tev varbūšī šī tādā, gramātīs parējzā valodā sādzi, kā tur darvi notiek kūtī, karolga, ar reddietur, patā marstu, dākšā, tehāt arā liuddēdē, kā, gramātīs parējziet tekstīn. Sopratari ir zīve, freimānim vīfilu mā abol supe, vienš uzajicinā māni ir reduble et vienu, zveniek, vienstur tik pretsīzi labi ir reduble ets, zveniekš. Kas tu darīja, vienš uz seldīs, kā kā ir zandberu, valdi izcens, latiškin, vālodu, viņa bija kājāju, ir tekstīs kā nej. Tēs cidu tāda, zenejnieku valodu, tapi, gramātīs, ka ne parēz ar unā vai, dva, zīvos sādzi, vīs. Tā, mā bija ne mācībā, viena, vēlodu, viena tāsību vēlā, kāri, piens pierdzīmas arī, bija kād, ebnēr smampāņiem par, diktor savā, ir ilumā Četri, mēk klamīļu, un bija tādavītāt, ilumā, laiz diktorā tekstu. Es lāsu, lāsu, vieni garvo tekstu. Vienkāršāk, vienkāršāk, vienkāršāk, vienkāršāk. Un znotīm, sāk, no, tās patētīs, manu sītā, tā, vāsum, esāk, kāk, tē, atīs, un tā klausīties, kais, unās, un esāk, unās, saviem, arī, visi māvē. Kodāri, nizmdāk, nēliski, kas sābiem arī, rūdā, tāk, ir jums nav istuogramatis, k parē izvavītā tekstu. Tā tā redaktor, nūņa bija. In sikzinie, tā tīg dzīv ir rūdā, tād gribās, rizieto cilvāku uz ekrāna, kas tā rūdā, bet tas nav uz ekrāna. Esa kresie, vienētā izlīb, tā beis panie mier būr, su puirdnieku, kas tā vū tekstu nūlesīs, pretzīs, ir grāmatis, kātis uz rakstīs. Tā tā desimniem, žalīā. Daudz zīn, neģinā tekstu, pimpstām pimpst, filmēs, nes tekstu, tur asisteni sameģenāk tieriam, tā nāk uz laukuma, un naktirus, kāzmatīties, kāzmatījāsīgs, kāk, nes teģieties, es neģiek nekā tekstien, kāk, nes teģieties. Es patsnes kā tos, esēju, svei daudar bijbūt. Es vam šeitienā, šeitieks, to grībite darīt to, meklitevo vīrite nav, es kādīz, nav arad vāsietu, arad vāsģīmst vajad zība, tev rādāks uz tekstus. Nevistēvo, vienīv ir daru bija rādā tekstus, tā izdāro. Ukuripas Latvijas komokots, par kovi serunā, jāni spreķi pilmas. No, to noseko lielā mārāri valuodatni. No arī intonācijīz, ir neskātās, kri jo cilvāk vienu neispratnie, kāstētās labisīl. Tāpēc, ka filumētīk sābīlātā doblažā. Un turman vāinam, vāizē, aizbravak pašam uz liengrād turies. Kad ivas ibrajās pilmas, tās reizusurs un tā komandā. Liedis kieskāņu vēja, kaptēņenri kopulks teni. Man draukas nenu apie tās cilvāks, ni liedis kieskāņu vēs komandā. Nesdāma kojas braukas izkāņu vēs. Nu, tad pēc, kad laikā, ka vikāt ar māskojos ko vē pasa, kuma sātītos, saktīrs, dublažas, vizekvājī, mesu su pilma, burdīgo, pilma, estā izkāņu, vizmēs paņemā vintā grūntī, kā izlīgāk. Kad jēs, kad jēs, vintā lama, jās, savā starpa, da grūntī, vādēši tās navā. Vādēši navā. Kad tāpā, māsdā, ko sainu apie tās cilvāks, tad nama skotā, es leimās, pat jāni. Nu, ko tā vīštā tā kārši? Jā, viss aties, je preto sjavrstāvo. Jāvno, tis tur izdemolat viņa vāsarnici, vēlko darītā vienštā, to piecīs. Vienši Latvijēts. Latvijēt sādzījo, garvēlu, panuāks savu. Atsrvas viena pilma, kā dāma, beikusi, garu, garu, celju brauk, savilcienieskien, eikšā, nīraugotu momentās, sakt dāvzīt, kaut kaut citu, ja sa, akkur vēk, minteš, garši ceļšbējē. Kā viena, to varē kurdenie, to enerijēr. Nu, to teš cilvāki jūt, zemab zinja ar kartīgi jūt, to visu, vai te sādz biju, patiesība viena. Piemāram, nēno piecīs, nā cilvāki rājina, ka peistā piknikā viena, abi diri, ir pācējātād, muntur, ecijās savā starpā. Kā teš tāpat, tur vēs sādz kās kās kās kās kīvā? Kā kstus scenāri, kā pea plāna, ietābi, pakreist, viena rūnā, caudru pācs, vieni, vieni, āt biju, viena rūnā, kā vairāk, no, tāstik tik vien, man slikomstā, lai būtu vai rāk, nekā tas kas ir. Lai būtu vai rāk, nekā tas kas ir. No, piemēram, man tās parāoks atsiros, bī. Mājē tābāk, būjētā glāzna regījīdā rāzumā, tāj vairāk nekā regījīdā. Tebīl dei. Tebīl dei, bet vairākā regīt, būrkā, mil tīnis, sādnēs, letus, reisors, ir edzēk aina matīsā, bīl līs kā, aderinātā, ir aks tur, vieni balsabēt, teģenīl aksāja, matīl bija, ka viņa aderinā bāju, no viņš neģi, pieni līs kāk nekā pati bāju. Tā, tas ir lai kād būtu vai rāk, bet sērāk, to nekas viencero novētrēs. Piekies atsirios kād vainu. Tests novīkā laukos, pe vēc sāvienies labēt, sāsasas vējvāk gergojīdā. Un zīrā, tā notālienis, no kālantu, tūcīš, kālantā luma izid, kri ola da lāmāja sīvietie viena. Pazīstā, mā māsāv vīr, la māsātā, paradās sīlui tādu. Sāvītno turierstād, garamādām, tu vēr sada zādjēs, savvīru zādjē, no protams tas bija pietzērstātā. Viena tā vīs, lai kū, nešsāks meties, kāpēcē. Tā vēs kālīs, preņem, ir 7 km. Tā, da viņa 7 km. Viņu, manu zreizas, apelka 7 km. Viņa, viņu zādjēju sīlui tāgēt, un pēc enerģīs lizri tām desies. Tā pēc saprā, mājā gājā būrtu. Lācīlāk saprot, kā tas nav tāgēstī, bet, kā par var var cēļu, ja bija rīc. Ja bija gārši, lai kādra gārēju sēķu, tā izmogurus, no gājuši, rīt, gājus, skājus, tā izmu, tā izmu viena potiņa vīs uz necijīt gājus, viņa, viņa, vīs uz pīgur, ir sēģi, kāst upār, kāst, kāst navādīs, un to, skatītē saprot, viss. Ja bija, nūtēt, ir saprot, smejas tākā es, mējas tākā, smejas tākā, ši vēr, nījā, gūkāst, pīki ilgi, jūtā ir sākāstās, viņa, sākāstās, viņa, nāk, tīl, tīl, tīl, tīl, rīc. Tā, kā, nīl, tā, tā, sīlui, un skatīt ar, kā, jūt man vien sīvēt eit sain esak labi, kā tā vās filmās jūt cilvēk, kūrins inšināci, kūrins inšējit, kā inākšinīstā, vā, no, kūrins inšināci, sīlui, kas ir jābūt, un jāzīmās ir. Ja, tā, kā, s arī nospātīs, laik ten zegmās vērēs, jau kur vērēzīd, ir espā opšanās, nesarīpām, unī, kā, ir tega, gāvēnē, var, unī, minīp atīstīm, nepies, kā, sītstītām, bet tā, mīlāsībēr, tik nos pregoti, tik jūtām, bet, kā, tā, tā, kīnā, valodakast vāk, šit, bet, kā, tā, sīlui arī ar tik māsīs, tā, jīzāk, nēm, bet kūrums, eva mī var unās. Kā, tā, jā, jā, jā, jā, jā, kā, māsīs, tā, jīzāk, kino izjūdā. Vūt, vūt, vūt, jā, tā, jīzāk, pat ir, sīlui arī, var, vūt, jāsāk. Jau mūs jau daudzimes, kultūrus, ie spēdā, jau neusturām, dzīvika, normās, cūtāk. Vūs jau kādai plīgštādai, kātām jābūt, pai kātai svarētā ribūt, darģi tādi. Parā, vīt, vīlumā. Vīlumā, sredzēt, pāzīņu o pato, tūrā cilvāk nāvi, uz zē, zīvenau dzīveni pieniem. Zīveni, kad nēraud momentā, cūrums, cik, šokstasi. Kās, mēs dzīvām, savā zīnu, kā kādai informācijas līdz svarē. Mēs vīs patādai informācijas, patādai informācijas, eks istēja informācijas, plūs mēl vēk kātai dvēne. Mēs dzījantai normuus, un pēp ištās vīs technuardīdz. Mē nāmi ir plīgi. Jādai pasāk, kāk vīrsi, mīrsi, dzītsāuri, zībēni, kaisie, tūrbūt, tāsī šaus, mīk šoks, kā cilvāk, s negrā piekties. Kur, brēkt uzrējis, tešu, kās, tāpā uz, tešu, kās, tešu, mīs dzītā uz, kā vēk, kā vēk, mīrsi, varbūt arī sāņiem uz zīņu. Bļā, tā pēc, kā jābļā. Mēs dzījantai sīlvāk, s negrā piekties, mīrsi, ir ir arī tādā, ir ir sībēt. Runa, runa, vien stāst pas savnēdienam, tas savnēdienam rot, kā tešu izdarīt stās un tās un tās un rolu, un vien pēc, kā tez būs, kā mēs anievstuvētu, parītu uz prāptis kā metā, un jā viena normālovātā tā vēk. Esam tu, dabīgua, pas sālusu kstori, mē, aktiecijvas zaudēš, tā uz māksliega, aktiezmu, tēvies stāstīgs, saga, ir jau no gandu, kopas vietra aktīrami, sāk arpās, kā vīni tēlovi, samerikājīt. Kā jie bija augstās, kas nienemas nepies tā, zemelīkiem, bet visi tā, gato atvēs sīdniem spērļu. Mums tā šerīt klausēķes, nūdasi, klas kā teieties, kāstas ir uznāk kauts, kāds zvaikzē, kātuves, vien sītienas pagītā arstīdām. Kirstēr jau brac, visstīk lausies, kas tāstas noziņa. Nikon. - Nekoninu. Nikoninu, to itā. - On nērada. - On nērada, neko. - Rēdziet, kadad zīvaju viega, ko kādā Čīmii, adzīju jau visu mūsadzīju un vizīvru sustare. Muziekā, arī tārīp, jau valo spiedē, pivienam palījī līdzē, kā izmantu atmuziek, parīzu. Ne parīzumu, sēr problēma to, netikai, filmas, bet arī rai daimos daudzos, neskapēcīt, peniams. Monot, to, no muziek, klintši, koko, ko, aiz kadra, no te darīb, dokna fībēt kāpēc, to, monot, no uzīt, to, muzīk, uzdot, tlē uz mundrīna bieža vēnēt kāpēc, ciet noskiniu piedot pilnīt. Esāt sērās es bija, un trak sāšu, sāšu, jau nība rādīs, sāu fi jūmu, un viena tikai materiās, bet ir zekrāna. Es kāļu, nās kāst, roks, tāds, monot, kā kāst, sīg spēc, prikši. Kāst, to, no, mazī. Kā kāst, tek nesbēc? Esāt sērās, tā, dvūrāt, es sēk jūs, mene rādāt, es kāļu, no, formiem, kas meneu. Tā siedar, bojēs, meneu tā, snedar, tā, straūt sēt, tā, jau, tā, pilnīt, ir nēdri, sērās. Vedāvaz jād arī sāceros, piemērāt kāst, deklame, kāst, konsad arīs bija. Unāizmū, ko nekāci spēlēvēd. Es nomācās, es kib dzirdēd, es dzirdēt, to deklamaci. Mēlodeklamācīcīt ir tā vietē, tevēk sāskrādā, korā vietu, to pauzu, tev muzikā, tev vietē, kā kā istēks papil, dinaši tev iztrā pausī, vēt ir klūsīni, to mūt, tā i vēs vēs vēs vēs skanju pavadīmstā, lielā mauslā. Nevīs, jāp korūp jārnieštu pēleklāt, vienši kā kotrīnši, nē tās runā. Un tā siedu pretrūtā vēs vienotravci. Un tād arī skanju no formelunu, tēlīvisties bez galīs arīs. Pēt jūs vienmēr muzikupāci izvēlējās. Zinu ko jūs arī vālabis arī kustējēl, dažām cēs mā. Viena, viena, gā, viena, viena, viena, gā, viena, gā, es nē. Es sās un o formējis muzikus, un o formētājas, vīs pagatrīm vēdīvā, kā pats kompīlēt, es sālas muzikumēt arī zimān rābzītīgšā. Muzikā un attālas. Rādā trešvā, tā jāpīt. Nevis arī muziku izstēju to, kas atādā rezams. Pasta asīši gādīm, bīt tādēm pilum vālabisīt. Muzikbis atdālītāt vācstēvā pārdu o mastur. Valjantins skulmita, agrīšsau tābaku. Bet tā, traoksmetur, vā kri joklogustek, nējtes sās, maz mējtes sapinusies tur mazdēlosakār. Teor šūtas manjostātā, dromi laik, vīs tur, vācīs tur meklē, vācīs grīži, vās drumu spārdu omus. Praditāts, detektīmu momentas, kākos kri, tā tas gūstekniz, vāk, tā kārši suņi rei, te vācīs tur meklē, tā, detektīt, rākos manjā muzikā, tā bīt tur paranzātā, vācīs, tā, detru umā pārdu omām. Mīres, tīvā štejim ar bīk, tur sātīkās, tā, sālda kās plakīn. No jāns plakīt, bet jāst plakītz bija kompanistam, tēlēkam, tā, dziesmēs vālvozītā, dziesmēs sāldsās, tā, tā, tā, kā liekon. Muzi kuklāt prēzētā vietā. Tā, divas, tā, sādvēt sēvs. Tā, spats, kā sādvēt, tā, vistādrum, dēta muzikotādunu visu ar dās noes tant es no vaiģinu. No piljektam detektīvām, soni rei to muzik nedzīt, tešalc tete šķaks tu denstu tete, soni reijen visu vēl tā, bog varom traukzan uz neder. Ešs sama inu vietām. Bhāts tāms grežu nilektu detektīta atzīvojās. Du var ma s iniem traukz manas nešīs, bet šit traukz manas kāju muzika istēt. Un tā neikortēs, tā jēt to gusti glab, es ir nekmi ilestības teimo. Un skanīlestība, un tā skanu visu sādziības visam citādā. Un mīlis tev jau kā kāju traukzan korstīt, jo ciftnes mīlis tev, bet traukz mano laiku iliek tā līviedā. Tā visu vam otratu nēk. Un mīlis iliek tāds rūmas pārduvas viskas ir desliktenis, un visu vāstās ir tē. Un mīlis tev jau vajt sād. Mēl jāk inā, un dots varītās atēcīs, es kā tītā, un jūs ir mīnēr. Ja, ja, ja. Un mīlis tev kāds nētīgējot, balot, kē vēl vēl vēl vēl vēl viss vēl viss vēl jūs un duomko, kā nēost vēl kāds vēl to ītēj. Vēl jūs kādēt ie, es ar viss jūmēr, vēl vēl vēl nu otsīt. Nās paridzējis ir reakciju, kā buv smiesies, es nekād komēdīs netājs. Bet smējās, es būt ridzējus, es nebūt desnākos joprās. Es vāt lās dviet izdīvot smieklim. Es netājs komēdīs netājs komēdīs, komēdāt būt izdīs, jūs ir pērst. Vien eluot smaklim. Vien eluot smaklim. Vien eluot smaklim. Vien eluot smaklim. Kolediem, pēs sāvomni, dienam, tā smējās. Vien eluot smējās, es atrakām. Vien eluot smaklim. Tādā, parši ir unī pēsīvi. Es kātos, kātos, bija, bija vien eluot smējās atīt rakidāk. Vien eluot smējās, sav līdzī. Kā gūtādām, nešau dzīgām prīt sēvi, jābūt nukātu to izdītīs. Nu tārīt, zīgām, pāgūnār cilinske, baltā vēs vēlīgā tēs. Vien, šā domā, gūnār s domā, kamīlis, tībīk, augustāts, kā cītīvīs, kājīstā nekā vieniem. Tā pēs, mīstā vien klāt. Bet tā jūs vien nādītāsīs, sav lāk teusticies, tam savā mīsīvotām. Tīkāj, un bija živēn pēt pazobo es pās sēvi. Ko nevēc nezin, ka tās sēvi sāvi svaības izsmei bīr živēn tādas notiek. Bet jā, tā, tas i bīs, kopāts vīlēs. Arī tā bīs, kis arās kais applemus, filmēs, un bija kāvēs nevēr neko izdarīt, kad esu pājāvies tikājā rī. No, skādā māinām, konu teotā aina patika tākā. No pat vāinā visu laik domāni izdādīs vies vie bija, kā diete susfilmēsis vie bija. Un tā, kā to nezinī, ka tā, iznāk izādās, vis labāk. Nytā, filmēs, vēs kais liimēs. Tā, tā, tā, gaitot, ka tēli gotinie tēliņš pieskies, tutā varu, negao vēt vēs, tu rīs. Pā dzīb ir unā, numāt patika, o kas beklēmē, jēz, tā, tas, da no, skādā sājā ne tā, jis vien nebūt, tā vēs, eša uzsumas. Rolanduog Pasentavžo Šištynās sves oben fragtovadast osia visą Russ've Kai tevar asikstas, Īgu pales. Khalis jaustāspava es p temperdadītciima. Viņ Fermāk vliežvoļuč 못ājā, mana mūbėju svešte vieneseumu uz karšanišas. Jebuvha kajs um watchda. Kajs um nāviņas kajs ināt. Tā izpārīstas. Es tā rīkko, es tā darīju. Es tā visu darīju. Ni visu līriski stāstīt. Sāv patiesīt. Gaidur, ir tur, su viņi sapsīt. Pārīstasi, un prūrvar. Lādzīvoj sainos reisīt. Kajs sāpras, tā pārīstas kaštenu. Jums ir kādais biju, sīlīmia par cenzūr, ar cenzūr, un arvotas sanāts, kādais apmāni cenzūr. Es tā, da sījies nebija. Nepatīkšnās ir bijašas piemēr. Bet vienējst tāds gadīms ka izdevārse. Apmāni, bet ne līdz galom. Es tā, da firuma karmenhorem, da viku neko ne rādātāsī, karāk hospitalī darbīv notek, ir firun krio valoda. Es tā dain, kā tā slimās, fronpinijāts izzeno sāvās palāts laukā. Tā, dai priegudzīv stiklotā, kā tur eliktā kā mēlāk kā mēlāk, apmārantā. Kur kā kā kā mēlām, priekšnēk kambrūtas, atnās tagad sīmās. Nu, tās fronpinijāts iz tursāudējis rok nebajdāst, atursāts lielus kandal, a kru tiem dauza, o višitās kandals, o višis kien laukā, un rīdz, vās vīpšot, kie bien imāts irī. Es lāmā varcī. Es izrakstīs un pamantis tad dālāk. Tāni laikātas nevi pijā jāv jāvs, bet es parbaudīs, jā būs tītsami, būs tītsami, tā sīzies savuri. O višu pijāņem, visu kārdu, bija ziet savu, tādi kriino notīc, tāki gire, tādā dzīv spatiesīvā, bet kas tālāk no dien, ar to jāk, atu filmais unuudēvis, bet filmām, ihtā monna, daš lāpas kas nāk līdz, tāk teks, un tāk teks, tu pārbaudē. Un tāk teks, pārbaudē, padavājā izlasē, zavtā vās, būs pīšotk jēbēņi mācīļi. Avaudz jālīt tāk teks, pārbādā kojuši, jādījāni, kojuši, to dādīs, es at juši, pieniem, no jābēs nepumani, bet atrbēc jāpārskini, atādīs, bet tāgata, es jābēs, bet es jābēs, kā kā stoli, ko pārbād, kā kriju uzbruku, pārbād, kā vieni lega līdz, es krija mātā, kā teks, un tādīs, rūdādīs, kā otra jās. Tāmījā, cītā nozīja pilī, kā mēs tūl jētu, jābēs, zīlāp, kā pēc lītām, zīlāp, kā mēs, soli dāru, kriju uzbūstam kriju uzgādīm, tukvar bērnie, padīmenei padoma, par citiem, pārty un valdi, bagādās. Ištiem, tārts saukles. Pārbādīm, mūs ir cennu, kā sāk nebija, kā tām, kodriško nebri, kā pāršu zināj, ma viena saudā rauksies, piedrugnes un vissamušatīs, vai jālīt, tās gūs patrak, kā tā nevēk, vai tās masko, ir saurime, kā vērāk brevizē nekā tur. Ištiem izbraim, uz rāk izkā strāk produkcijas masko, uz rāk ars. Mūdīd arātīg, kā tur, kā kū. Es tā domāj, kā pēc, pasau lei ir, šim izdemukratis, kā znauzmas ir kārtās, nevis monārīr, kā dīt neturīt, citlikumet, kā pēc, ne tehpē varas, gudrijacama vā, gudra, kā pēc, vien var izvēlas, mūd tomārīt, izsijāti tauti sākāsītī, ir putins, ir trams, ir visi, že, kā pēc. Kā pēc, kā pēc, kā pēc, gudrijā, suol darmu, suol to, ir tikai tās kāsīr, mūkko lotā esā labu krību, vīdvas imu, mūcāl mēģi, ir tikai tās, apie malo, mežimus dorsīm, gudrijājicama vzdarbū, apie dorsīm, mūcīlā grepsānīm, ir kādād, grepsānīt palu, tutas iznēlājum, tāk atus aprot ir mīvē, ir jēts sīgno varu. Esi gudrijums, ariciniet strādā. Es bēt neešu jašaniies! Es bijau**** uz iz fle preisistu jašaniis, jau jairiesus opandajā boļāi praķā laun fromie money piesnis teba tā pat kā viizWEķ? Nu kā budru lefuttašākši Es nees so labu! Nu kā viizwe nav gojauneši. Nu jo undergraduate Vai zikta jau daspāstrašība? Nu jau sur la生태jami. U ausmavo uz sārparaštim skaš cargaunas Pav Oru glollejāses Sāt leisime nav rakstītzu. Tēt autis pārstam necību. Pētu uzpēj varm partīs izno veilešām liikkomo Būtīmu se on etieki apalēti, nepotu ostieki ets alti. Pēc sārakstīvā Ja te plusi kā nozi, mē kā tevīdām cilvāki, jau divas balsurējis paradār. Vai jūtiet līdz balsstīkā ka nu pārši sainīmēt to balsi sāvās roka, stvādīšām, jūs ir godrēs. Izmet ir šo jāvandā vi gaudzēj partīs piepras jat lei tomārbūt autis pārstam necību. Ne visi, kāni klāni arī eirovā patāmā nešīs, te ir izdīvas šķais vipārtībūšane. Jopātāmād lātu, ihecā vistas. No, vienāc vals. Ihecā vistād partīkur vāldi to tā, ihecā vistas, tā, nav šīs vienotīvār. Šķeltās, vaskatīdies āgrak, bijājīdē, no partīs inim kādāmāt. Tā, kad specijal, kātram pierakst, kā vi tā, dai partī, tā, s minest, ir stās. Kā tās nosīmē, kur tei demokāt? Un jā uniek uz sēt jūs, no. Jūs jādzīvār neman. Vesāci leti, tev vālvarniek, tev esi, sābīs. Svalu, nekāri, prietelākas. Pādu vēt palsīt, ir tā, vālvar smācijībār, tā, vāl smācijībār. Vesināt kād, kā navdīņa kā jās valsīt, kā da veida, kā daisīt, kā daisīt, kā tīkštād daļīci. Kāsījāks, darī, gliot lielst nesēnīcis, kums ar patlabani. Nesīt, to, to vē. Pēt jūs, no vēl nēm srskājīdrs. Sādzīties, jau nies, ne miet, nes, nes, nes, nes. Jā, no vēdīt, godīties, jādra, godīt, nevar uzrez, kū lielā ne laimies, sānāt, kā dīdē, rodās, sānā kopā izruna, ir sīščāp. Pāties, rodās māzākuma, rodās, kā dīvi, tri sīlu, kā pīp valsīnā vēl, un vēl, tā, s labu spāraoksīle. Piek, dienu klūps, cekijā, kas bie pirmskāre, duom bie ir kas pulcies, vii karilu čapiek. Tissākās, et tūlka čapiekam bija drauku, sainiek, sainiek, sainiek, sainiek, sainiek, sāk, mā vitas, vāl malis, te kad nesmēstam sākās viot, mēr vēnu, sainiek, sainiek, sainiek, sainiek, sainiek, sainiek, sainiek, nebēs vēl rūlāties. Bēdzamsa klūpsies, mums tik lobi izrūlāties, norran bien dien, ne deli, tekamiesa, visat lekam māla. Pēc nav vedu tā vieni polkcēs, divatā viena, priekv izvrūnāties adas, visklāvis pies nav Belkāda. Vustīk labīt tikinu, mapietnās vietas vēl, pies nav vēl, un sānahvasālskūt, un tāsītu beinīmas majas, pārbuna beinīmas, karīlas apkārtēt vieni, daļas, kusēdēt visiev, vieni kārēlas gāda viena, gāda viena, kādē viena, katres nās savu uzkodam viena kārēlas, sēvāk visi, tā, ono kādēs savniet, izvrūnāties, viena, uzkodas, katres pēc kartas nās, mazareks nādza prezdenas, kui prezdenātikrādas arī, prezdenātis, es tekārstāpas seda, prezdenātikrāst, un bija tās viena, kāds nītāts, noteiceis, sabīskātis prāgārši, izbīt piktdieni klops, rīkā viņš dāpīgi gizzāogā, vis nevi stākā mums ruodās, sasavts viena sa nāksmi, otiks, aksies, noteikbūs un pripratīgobes gāda, tā, tos gādīvās tādīgājis, jau cēk viena, vissīgrib, viss jamslikt, neko neģēdī, kādē, konsaktīr, kas teiktā. Tā jāri kojas, domājā, ir grupā, pamazām, pamazām, kaldīnā to plām, domājēt, domājēt, domājēt. Domāsiem, domāsiem. Tā, mā patīgīt, tēs teicu, viena šodakā. Čilāki, mās domā, vaik domāt bairāk, jākā okomānt zīve izdīves sasnīt, tad iktāpēc, ka izdīves reiss nedeljā domājēt. Šād jāk nuvelēm, lai Latvijā arī topkāts pierdījēnķi klubīnši, mesos arnubējām paldījās. Paldījās jūs, ka uzplāv siet? Valuod manā valuodīņa. Kā, da manā valuodīņa? Dažāda s valuodis klūdās. Rādījā mā vādolēj, trešājā daljā aplūkos im kādu bijaši, cidētu Latvijā švaluodis klūdu. Ne perēc, darinātu vādu patreiz. Šād vādu Latvijā švaluodā nav, un mes nezinām, ka šis ne perēc, darinātu esvācija rādies. Teļu parēcībūt, teikt, pašēs. Patreiz uz, ka tam sparklūdu. Josīs, apstāk, vācija darinātas, no vādu savē nojumu pašā reise. Ne vispātā reise. Šo reis piemārši izvēlējām es no 10. jieraksta, pūblus kā tāpā dzirdama teks, nav Lattes sarnu korpusa, ko vēdol Latvijas unērstātis, matematiks un informatiks instituci. Pirmēs piemārši. Puh, jums patreiz Latvijā, un tis ir dažis ir cilāk, es Latvijā apluodis, zīgur nav leļavnāli, ka atkā teijamus piemustornu, darinātu klūdās. Parēzipūtu, kogāņums pašareiz, no dar Latvijā un šie daži sīmti Latvijas, leļonāru, kas paliko šit zībi. Puh, jums patreiz piemārši. Tas to, mēr ir zaljāk, nekā mes dzīvojām patreiz. Kļūdā. Jā būt, tas to, mēr ir zaljāk, nekā mes dzīvojām pašareiz. Tresēs piemārši. Kļūdā. Maja cātu, es nezinu kār parēzi pašareiz asmodumši. Šīs dienst rādīm vēdū esandar apā, anetu ozolā un laur pao lajāncājane. Jēkame esie vādkā opēc dīmām nedeļām, visu labu.